Mani iegrūda kaut kādos ratos, un es sāpīgi sasitu savu ilgi cietušo galvu.
Šaurā telpa trīcēja, ārā ņurdēja zirgi, un kučieris rupjā balsī kaut ko kliedza.
Es atkal raudāju kas mani sagaida? Prātā pazibēja doma, ka, iespējams, Agnese nemaz nav tik slikta kā es. Katrā ziņā manā pasaulē viņa netiks apsūdzēta burvēšanā un viņai pār galvu nevilks soma.
Sliktākais, kas ar viņu var notikt, ir psihiatriskā slimnīca
Kariete apstājās. Mani atkal rupji sagrāba un vilka, kājas praktiski neskāra zemi, caur biezo, tumšo audumu, kas uzvilkts uz galvas, neko nevarēja redzēt.
Mani vilka pa dažiem gaiteņiem, nemitīgi griežoties vispirms uz vienu pusi, tad uz otru pusi.
Tad sāku iet lejā pa kāpnēm tās bija diezgan stāvas un griesti virs galvas bija ļoti zemi pāris reizes atkal iesitu sev.
Atkal koridors, tad apstājāmies, atskanēja kaut kāda slīdēšanas skaņa, man norāva somu un iegrūda tumšā istabā
Atkal rībēšana aiz muguras, soļu atbalss pa gaiteni un klusums
8 nodaļa
Pirmajās minūtēs acis neko nevarēja redzēt pārāk ilgi atrados pilnīgā tumsā.
Pamazām mana redze atgriezās, bet es sapratu, ka arī apkārt ir ļoti tumšs.
Kamera, pareizāk sakot, būris, kurā viņi mani iegrūda, bija ļoti maza trīs soļus gara un divus soļus plata. Grīda, griesti un trīs sienas bija no akmens, vienu sienu nomainīja restes, aiz tās bija koridors. Gaisma tik tikko iekļuva šajā būrī pienākot tuvu režģim un paskatās leņķī pa labi, var redzēt lāpu, kas ievietota statīvā pie sienas.
Pie vienas sienas gulēja šaurs audekla matracis, un grīda bija nokaisīta ar salmiem. Pretī matracim bija kaut kāds konteiners, Kungs, tas bija, lai atvieglotu sevi, es sapratu.
Pēc apmēram stundas man palika vēsi, sienas bija ļoti aukstas un vietām mitras. Un arī man bija mežonīgi bail, ka, ja es apgūlos uz šī matrača, no spraugām izlīdīs peles vai žurkas manas dzīves galvenās bailes.
Gāju gar sienu ilgi trīs soļi, divi soļi, trīs soļi, divi soļi, trīs, divi Beigās man apreiba galva, apsēdos uz paklājiņa, cieši ietinos šallē ko svētība, ka tas netika norauts, kamēr viņi mani vilka es esmu šajā cietumā! Miegs mani uzvarēja. Šajā situācijā miegs ir labākais, kas ar tevi var notikt!
Mani pamodināja stieņu stutēšana un klakšķēšana atvērās mazs logs, un manī tika iegrūsta ūdens krūze un bļoda ar kaut kādu sautējumu. Droši vien karote netika nodrošināta, un arī nebija mazgāšanās. Un es šausmās saraujos, iedomājoties, ka sēdēšu pāri spainim, un tajā laikā kāds paies garām manam būrim!
Viena degoša lāpas vietā jau bija redzamas divas; acīmredzot tika uzskatīts, ka tas ir normāls dienas apgaismojums.
Es apsēdos uz sava nožēlojamā matrača izskatījās, ka tas bija piebāzts ar salmiem un centos sakopot domas. Kas notiks tālāk, kādas apsūdzības viņi man izvirzīs, kā es aizstāvēšos? Diez vai man būs advokātsVai kāds man palīdzēs?
Tikmēr vakardienas rūķis piegāja pie restēm, aiz viņa stāvēja divi sargi. Šodien viņa kapuce gulēja pār pleciem, un es redzēju, ka viņa plānie, peles krāsas mati bija savilkti zirgastē. Viņš izstiepa savas tievās lūpas šķebinošā smaidā un teica savā raustīgajā balsī:
Sekojiet man. Viņa Svētība tiek gaidīta.
Es klusībā piecēlos, nogludināju matus, ietinos šallē un devos pēc rūķa. Apsargi gāja man abās pusēs.
Klīdām pa drūmiem gaiteņiem, redzēju, ka šos gaiteņus krustoja citas, tikpat draudīgas ejas un dažas telpas. Mūsu soļi skaļi atbalsojās no sienām.
Beidzot mūsu priekšā atvērās augstas durvis un es iegāju lielā zālē.
Šīs telpas stūros bija lieli metāla statīvi lāpām, un tās pašas lāpas dega pie sienām.
Uz zemas kāpnes atradās milzīgs galds, pie kura sēdēja pieci cilvēki, pārklāti ar tumšu drānu. Centrā acīmredzot bija tieši šis svētums viņš bija aptaukojies, viņam galvā bija kaut kāda gara koši cepure, iespējams, tas liecināja par viņa rangu, halāts bija tādā pašā koši sarkanā krāsā, ar melniem nesaprotamiem simboliem, masīvs amulets. bieza ķēde, izstiepa kaklu, viņš bija smags pat pēc izskata.
Abās Svētības pusēs sēdēja divi zemāka ranga cilvēki viņu halāti bija pieticīgāki, un viņu amuleti nebija tik bagāti un lieli.
Bet visvairāk mani pārsteidza altāris, kas atradās šī galda kreisajā pusē.
Tas bija ļoti liels un nelīdzinājās tiem altāriem, kādus biju redzējis ne realitātē, ne televīzijā.
Tas bija liels zarains koks, tumši brūns, gandrīz melns. Acīmredzot koks bija no kaut kāda cieta koka, koks izskatījās pēc veca, plešas ozola, bet es neesmu botānikas eksperts, jo īpaši tāpēc, ka uz zariem nebija lapotnes.
Zari bija sarežģīti savīti, daži sniedzās gandrīz līdz grīdai.
Paskatoties tuvāk, ieraudzīju, ka ap koka stumbru bija apvijusies milzīga čūska, tās masīvā galva balstījusies uz grubuļaina zara, acis bija līdz pusei aizvērtas, bet bija sajūta, ka šī būtne tevi uzmanīgi vēro.
Pamanīju, ka zari it kā kustās Dievs, gar stumbru un zariem lēnām rāpoja īstas čūskas! Tie bija gandrīz tādā pašā krāsā kā pats koks, bet tie kustējās! Kas tas ir? Un lielākā čūska? Ceru, ka to izgatavojuši amatnieki, nevis dzīvs briesmonis.
Man palika slikti. Es baidījos, ka es nokritīšu un visas šīs čūskas, cilvēki melnā un varbūt ir vēl briesmīgāki personāži man uzbruks
Rūķis piegāja pie galda, paklanījās, nolika Viņa Svētības priekšā kaut kādu ar melnu diegu pārsietu tīstokli un pagāja malā.
Viņš atlocīja papīru, klusējot to izlasīja, tad pasniedza tīstokli pārējiem, kuri tikpat klusi pa kārtai lasīja tur rakstīto.
Tad viņi visi pieci skatījās uz mani.
Klusums bija nomācošs, absolūts klusums, jūs pat nevarēja dzirdēt savu elpošanu
Svētība no kaut kur kabatā vai piedurknē izmakšķerēja melnu āmuru, atsitās pret galdu un, tik resnam vīrietim, negaidot, tievā balsī sacīja:
Agnes Caroline Letimore Mertier, jūs tiekat apsūdzēts buršanā un pareģošanā. Ja izmeklēšanā tiks konstatēts, ka tā ir patiesība, jums tiks sodīts saskaņā ar likumu. Izmeklēšanu veiks mūsu svētā asambleja, pati mūsu Svētība un mūsu sapulces augstākie pārstāvji. Izmeklēšanas laikā es atļauju izmantot visas metodes, lai identificētu burvestību un zīlēšanu!
9 nodaļa
Agnes, vai tu atzīsti savu vainu? resnais svētums tievā balsī iesaucās.
Nē! Tā ir kļūda, šausmīga kļūda! Kāds mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinājis par kādu burvestību! Es jautāju jums, ticiet man, es ne pie kā neesmu vainīgs,» es centos runāt mierīgi un pārliecināti.
Bet likās, ka mani vārdi nevienu neinteresēja. Svētums vēlreiz sita pa spārnu un sacīja:
«Es ieplānoju pirmo pratināšanu rīt, tā notiks rītausmā.» Aizved viņu prom!
Viņi atkal sāpīgi iegrūda mani mugurā, izvilka no zāles un veda pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši iepriekš.
Un tagad es jau esmu savā cietumā, sēžu uz matrača un mēģinu domāt par situāciju, savest kopā, mēģinu ieskicēt rīcības plānu. Godīgi sakot, izrādās slikti
Es nezinu, cik daudz laika pavadīju domāšanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, es nevaru šiem cilvēkiem neko pierādīt, es nesapratu, par ko viņi runā, ko viņi vēlas no manis
Es nezinu, kāda veida reliģija vai kults viņiem ir par laimi vai diemžēl par tādu nekad neesmu dzirdējis Manas domas skrēja, bet šķita, ka man nav izejas. Es domāju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai šis stāsts viņu ietekmēs?..
Acīmredzot iestājās nakts, kļuva tumšāks, nodzisa viena no lāpām.
Pēkšņi koridorā atskanēja soļi, tie bija piesardzīgi un ļoti klusi tas nepārprotami nebija gājis apsargs.
Klusa balss man uzsauca:
Agneses kundze, vai jūs esat šeit?
Es steidzos uz bāriem:
Kas tas ir?
Figūra pienāca tuvu stieņiem un izstiepa rokas, es ieraudzīju Vereti bālo seju.