Ērnijs saprata, ka ir kļūdījies: Tomam izdevās izveidot maģisku portālu tikai zināmā attālumā no automašīnas. Tagad kļuva skaidrs, ko Toms izdomājis viņš grasījās burtiski ielidot portālā milzīgā ātrumā.
Ērnijs aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un aizturēja elpu, ciešāk saspiežot guļošās draudzenes plecu.
Automašīnas dzinējs norūca, sasniedzot maksimālo ātrumu.
Pēkšņi dzinējs apstājās, un automašīna un tās pasažieri nokļuva bezsvara stāvoklī. Ērnijs pacēlās pāris centimetru attālumā no sēdekļa, to turēja drošības josta. Saldīgi tumši zilais gaiss ar mirdzumu bija viegls un patīkams, lai gan smaržoja pēc biezas miglas, kurā bija dedzināti vīraks.
Ņina miegā sirsnīgi iesmējās, spāniski izrunādama kādu dīvainu frāzi.
Toms atspiedās krēslā, noliekot kājas uz grīdas zem pedāļiem, it kā mēģinātu šūpoties.
Nāc, palīdzi man mazliet!
Arī Ērnijs atliecās un saspringa. Mercedes iedarbināja un peldēja uz priekšu pa miglu.
Toms pēkšņi sāka dziedāt vecu dziesmu, ko arī Ērnijs labi zināja.
Ak, es redzu tavu tēvu Toms pagriezās un piemiedza aci.
«Ak, es redzu, un māte un māsas ar brāļiem,» Ērnijs klusi pacēla.
Ak, es redzu, kā mani senči pamostas katru.
Viņi mani sauc.
Un manam vārdam ir jānotiek blakus viņiem.
Valhallas zālēs.
Kur drosmīgie dzīvo mūžīgi [1] Toms un Ērnijs sinhroni pabeidza.
Tajā brīdī mašīna strauji sarāvās uz priekšu un Ērnijs, šķiet, bija iegrūsts ciešā gumijas šļūtenē, caur kuru viņa galva un pleci ar grūtībām varēja izspiesties. Brīdi vēlāk atgriezās parastās pasaules skaņas un dzinēja rūkoņa, kas darbojas līdz galam. Automašīna kā lidmašīna nolaidās uz asfalta un aizlidoja garām ceļu policijas postenim.