Aiz muguras dega pārogļojusies goba, kuras liesmas alkatīgi izplatījās uz kaimiņu kokiem.
* * *
Jans nokāpa no zirga pie lieveņa un noguris paglaudīja ķirzakai pa šauro purnu. Viņš apmierināti pasmaidīja un, ieraudzījis jauku zaļu dzinumu uz zara aiz saimnieka pleca, tūdaļ to nokrakšķināja.
"Jauku dienu, jaunais dūzis," pieskrēja strādnieks un steidzās aiznest naālu, pirms dzīvžogam, ar ko galvenais dārznieks tik ļoti lepojas, tika nodarīts neatgriezenisks kaitējums.
Uzskrējis uz lieveņa, Īans pie durvīm ieskrēja tēvā, kuram tikko pasniedza karusu.
Ak, atpakaļ? Nu, kā ar grāfu?
It kā viņš būtu iztvaikojis. Pārmeklējām visu pilsētu, visas iestādes, kur viņš parasti pavada laiku.
Tas nav labi, hercogs domīgi sacīja. "Viņš varēja kaut ko izdarīt." Piemēram, aizvest meiteni. Diez vai normāli vecāki tam piekristu, bet šī Leira Selēzija izskatās pēc tirgus sievietes. No viņas var sagaidīt visu.
Janga seja mainījās. Jau rītausmā viņš atradās netālu no ielas, kur dzīvoja viņa mīļotā, nespēja pretoties un brauca garām viņas mājai. Viss bija kluss un drūms. Šķita, ka māja guļ. Kā būtu, ja muiža likās aizmigusi, jo īpašnieki bija prom?
Tad uz lieveņa parādījās viņu sulainis Dorgans, kurš bija pievienojies muižai, kad hercogs bija zēns. Gadu gaitā viņš ieguva savam svarīgajam amatam atbilstošu izskatu un sāka izskatīties vairāk pēc ministra, nevis pēc kalpa. Tagad viņš izskatījās noraizējies, un lielā vēdera (vai sātīgo brokastu?) dēļ viņš smagi elsoja.
"Es lūdzu piedošanu, jūsu žēlastība, bet man ir nepieciešami norādījumi." Notika kaut kas neparasts. Kāds parasts iedzīvotājs ļoti gribēja doties uz pilsētas savrupmāju, viņa teica, ka viņai ir saimnieces zīmīte Acei Janai. Vai vēlaties, lai es jūs padzītu?
_________________________________
[1] Arods ir liels, nelidojošs meža putns ar košu, zeltaini dzeltenu apspalvojumu. Savu paradumu dēļ viņš Andoras iedzīvotājiem kalpo kā stulbuma un augstprātības simbols.
7 nodaļa
Vecais kalps izbrīnīts un neapmierināts skatījās uz vieglajā rīta dūmakā kūstošo portāla mirdzumu. Tiklīdz kungi padzirdēja par meiteni, kura, klauvējot pie pilsētas mājas, izraisīja skandālu, viņa kungs atvēra portālu, un viņi metās kosmosa spraugā, it kā uz ugunsgrēku!
Vecajam Dorganam nepatika steiga, viņam tā šķita tikai kaitīga. Dzīve mums ir iemācījusi rīkoties lēni, lai nesajauktu lietas. Tāpēc viņš pats izvairījās no pārsteidzīgām kustībām un ienīda to, kad citi steidzās. Kad Viņa žēlastība Hercogs Holders pēkšņi pazūd portālā, kamēr pie lieveņa viņu gaida stāvošs karuss, tā ir steiga. Un arī iedomība, mētāšanās un skriešana! Tas ir labi, ja jaunais dūzis Īans un viņa draugi visu nakti spēlē pa pilsētu, bet hercogs lai gan tas no viņa puses nav manāms, jo īpaši jau ir tajā cienījamā vecumā, kad nav jāsteidzas.
Ko viņš viņiem teica? Nupat pie kādas pilsētas savrupmājas durvīm pieklauvēja nepazīstams parasts cilvēks. Vajadzētu kādu ubagu aizdzīt un aizmirst, un viņi Vecais vīrs aizkaitināts pamāja šoferim, lai gaida tālākos norādījumus, un viņš pats, pūšot un kurnējot, pazuda mājā.
Tikmēr pilsētas savrupmājā tēvs un dēls iznāca no portāla tieši zālē un devās pretī citam, ne mazāk apmulsušam sulaiņam. Jaunāks un ne tik nežēlīgs sulainis, vārdā Kloks, slaids četrdesmit gadus vecs vīrietis, sāka darbu kā vienkāršs kājnieks, taču tika paaugstināts par savu inteliģenci un lietderību, un tagad viņš rūpējās par kalpotājiem pilsētas savrupmājā.
Par sarūgtinājumu atnākušajiem, pie ārdurvīm tika atrasta nevis Irēna, bet gan svešiniece pieticīgā cepurītē tādā, kādu parasti nēsā kalpones vidusšķiras mājās. Meitene nervozi pinās ar apmetņa stīgām. Viņas acis aiz bailēm iepletās, kad netālu no viņas gaisā sabiezēja zila gaisma un no tās pēkšņi iznira cēli kungi portālu viņa ieraudzīja pirmo reizi, jo šāda veida maģija tā saimniekiem nav pieejama.
Kas par lietu, Klok? hercogs bargi uzrunāja sulaini, aiz kura sastinga divi kājnieki, kas bija gatavi spītīgo svešinieku ar varu izvest ārā.
Bet Jans jau atpazina meiteni kā kalponi no Marceau mājas. Pāris reizes viņš atrada viņu dārzā kopā ar Rēnu. Jauneklis metās pie meitenes, nevēlēdamies klausīties sulaiņa ziņojumu.
Kas notika? Vai ar Rēnu kaut kas nav kārtībā? viņa balss skanēja aizsmakusi no sajūsmas.
Lea tik tikko spēja runāt no apmulsuma un bailēm, bet viņa paliecās uz priekšu un sāka nesakarīgi murgot:
Kundze, jūsu gods Jaunkundze Viņu aizveda uz templi
Uz templi? "Jans juta, ka viņa sirds plīst krūtīs.
Hercogs pievienojās pratināšanai:
Pagaidi, mīļā, kurš tieši templis? Vai ir kāda piezīme no tavas saimnieces?
Lea ievaidējās un, nikni satvērusi rokas, izvilka no krūtīm saburzītu trīsstūri, kuru Rena viņai pasniedza.
No sajūsmas trīcošām rokām Īans atlocīja papīra lapu, kas bija nevērīgi izrauta no piezīmju grāmatiņas.
Mīļie, viņi mani apprecēs ar grāfu un rītausmā aizvedīs uz Tejas templi, kas atrodas Svēto gobu birzī. Es uzburu, glāb mani! Mīlu tevi, Rena."
"Rītausmā," Jans čukstēja.
Viņa acu zilums ieguva tēraudu nokrāsu. Jaunais vīrietis vēlreiz pārlasīja zīmīti un nolika to, pēdējo reizi noskūpstīdams nelīdzenās līnijas. Apmainoties ar skatieniem ar hercogu, jaunais Ace atvēra portālu un iegāja tā spožumā, atstājot tēvu tikt galā ar kalponi.
Hercogs Holders paskatījās uz pulksteņa artefaktu un sarauca pieri: tas bija uzausis pirms aptuveni divām stundām.
"Kāpēc tu uzreiz neatnesi zīmīti, bērns?" viņš maigi nosaucās.
Lea skumji sasita rokas.
Ak, jūsu gods, sasodītā ragana Agija neļāva man iziet no mājas! Man bija jāizmanto viltība, lai viņu ieslēgtu pieliekamajā, tikai tad es izlīstu ārā. Ā, un es te skrēju Te viņa pārtrauca stāstu un smagi nopūtās: Tagad, protams, saimniece mani izsitīs.
"Viņa kundzību vajadzētu uzrunāt kā "jūsu augstību", kalngals" sulainis bija sašutis par etiķetes pārkāpumu.
Bet hercogs norādīja uz viņu. Holderam nebija ne jausmas, kāda ragana iejaucas Irēnas sūtnim, taču viņu pārņēma līdzjūtība un cieņa pret kalponi, kura riskēja zaudēt darbu, jo bija uzticīga savai saimniecei.
Par sniegto informāciju, bērns, es tev iedošu vietu pie sevis, ja vēlies.
Leas acīs uzreiz mirdzēja cerība.
"Paldies, tas ir tik dāsni, jūsu dārgā" viņa apstājās un, bailīgi paskatījusies uz sulaini, nekavējoties izlaboja un nolieca galvu: "Eh Jūsu žēlastība!"
Hercogs atvēra portālu un vērsās pie sulaiņa:
Klok, pabaro meiteni un ļauj viņai atpūsties. Un līdz vakaram nosūtiet viņu uz īpašumu. Pasaki Dorganai, lai viņš atrod viņai darbu.
* * *
Grāfa cīpslainais plecs sāpīgi iespiedās Renas vēderā. Vīrietis gāja pārliecinātiem, nosvērtiem soļiem, kā uzvarētājs, kurš atgriezās no kara ar likumīgu trofeju. Meitene, joprojām atgūstoties no pretīgās žņaugšanas ainas, kuras laikā viņai izdevās patiesi, no visas sirds ienīst savu līgavaini, saprata, ka viņai atlicis tikai pāris minūtes. Tiklīdz laulības tetovējums piezemēsies uz viņas rokas, viss būs beidzies.
Sakopusi drosmi, Rena pārvarēja nespēku un pacēla galvu. Uguns birzī uzliesmoja, un tas viņā vēl vairāk izraisīja naidu. Šis nelietis par velti ir izpostījis tik daudz skaistu koku!
Rena aizvēra acis un sažņaudza dūres, piesaucot spēku un čukstot burvestību. Zīdainā zāliena zāle sāka rosīties un savija vīrieša augstos zābakus. Viens solis, otrs, un tad grāfs paklupa un, mēģinot atbrīvot kāju no zāles slazda, zaudēja līdzsvaru. Meitene, bezpalīdzīgi karājoties Pont-Arua plecā, aizlidoja uz sāniem, sāpīgi atsitot sānu pret zemi.